Ir apritējis mēnesis, kopš RPNC Psihiatriskās palīdzības dienesta Ambulatori konsultatīvajā nodaļā Tvaika ielā 2 ārstniecības procesam piesaistīta vizuāli plastiskās mākslas terapija. Pacientu interese par šo terapiju ir pārsteidzoši liela un atsauksmes pozitīvas. Vizuāli plastiskās mākslas terapeites Diānas Sergas kalendārs ir pilnībā aizpildīts. Viņa iesaistīta arī stacionāra pacientu medicīniskajā rehabilitācijā.
“Darbs ar savām emocijām nav viegls”, stāsta vizuāli plastiskās mākslas terapeite Diāna Serga. “Tā nav panaceja, tā nav izklaide, tā ir terapija – pašiem jāstrādā, ir jābūt motivācijai, gribēšanai, bez tās nevar. Vispirms svarīgi ir izvirzīt mērķi, uz kuru strādāt. Piemēram, ja nepieciešams samazināt depresijas simptomus, apgūstam emociju regulēšanas prasmes – tā būs palīdzība īstermiņā, bet kognitīviem traucējumiem, lai stabilizētu emociju fonu un koriģētu domāšanas procesu, ir nepieciešama ilgtermiņa palīdzība. Caur mākslu ir iespēja paust savas emocijas, atbrīvoties no emociju spriedzēm, tā piekļūstot saviem iekšējiem resursiem, to apzināšanai.
Man patīk šis darbs. Tas ir jēgpilns darbs. Pārsteidz, kā visvienkāršākajā zīmējumā pacients pats spēj ieraudzīt sevi, savu dzīvi un to izstāstīt – tās ir refleksijas, kas ir piedzīvojums terapijas laikā, ko zīmējums pašam autoram atklāj, aktivizē kaut ko cilvēka emocionālajā dzīvē. Emociju atpazīšana un pārvaldīšana, ne kontrolēšana, veido emocionālo inteliģenci un to iespējams apgūt. Pamatemocijām un emocionālajiem stāvokļiem ir nosaukums. Emociju regulēšanas prasmes ir pirmais, ar ko strādāt. Mākslinieciski tehniskai varēšanai nepievēršam uzmanību – neizceļam, neakcentējam, jo tas nav mērķis. Mērķis ir darba saturs. Te nenotiek māksliniecisko prasmju uzlabošana. Radošums piemīt pilnīgi visiem, un tas ir svarīgāks par to, kā sanāk. Šī nav zīmēšanas, gleznošanas, veidošanas mālā, plastilīnā, vai ar dabas materiāliem nodarbība. Terapijas mērķis ir – uzlabot pacienta stāvokli vai mazināt slimības izraisītos simptomus, kuri rada grūtības, izmantojot mākslas metodes. Piemēram, slapjie materiāli – guaša un akvareļkrāsas, ir nekontrolējami. Cilvēkam, kam svarīgas ir robežas, ar tādu materiālu strādāt ir liels izaicinājums – atļauties “plūst” dzīvē, “izkāpt” no tā, ko pieradis kontrolēt, un atļauties citu pieredzi. Darbi ir dziļi. Stāsti ir vērtīgākie. Piemēram, kā vulkāna simbols atšķirīgi tiek atainots dusmu izpausmei. Izmantojam metaforas un simbolus.
Mākslā apzīmējums – skaists, nav objektīvs kritērijs. Tas ir subjektīvs. Tas skaistais var būt tikai dekoratīvs, bez jebkādas jēgas. Mākslas terapijā nozīme ir materiāla izvēlei, pielietotās enerģijas apjomam un ātrumam, kā darbs top. Te iedrošinājums tiek dots par darbību – ka pacients vispār spējis atnākt uz terapiju un iesaistīties, bet ne par rezultātu. Ir gandarījums vērot, kā pamazām pacients atver savas emocijas, spēj pats tās aprakstīt, distancēt un sākt pārvaldīt, un tas uzlabo viņa psihisko, emocionālo un fizisko labizjūtu.”
Ambulatori konsultatīvās nodaļas vadītāja Diāna Neperte atzīst, ka iespējams, vizuāli plastiskās mākslas terapeita iesaiste ambulatorās ārstniecības procesā būs jāpalielina, bet par to varēs spriest, kad redzamāki kļūs šīs metodes terapeitiskie rezultāti. Tomēr pieredze, kad ambulatorās ārstniecības procesam piesaista medicīniskās rehabilitācijas terapijas, liecina, ka tas stabilizē pacienta kopējo situāciju un sekmē ārstēšanu. To apliecina arī, piemēram, pirms diviem gadiem ambulatori konsultatīvās nodaļas darbā jaunieviestais klīnisko psihologu pakalpojums, kas ir sekmīgi “iedzīvojies” ambulatorās ārstniecības procesā un joprojām ir pieprasīts.
