Aizvadītā gada nogale īpaša bija mūsu kolēģim, RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājam, psihiatrijas profesoram Elmāram Rancānam – viņš ieguva Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) korespondētājlocekļa statusu! LZA apkopo ievērojamākos Latvijas zinātniekus, kuri ir devuši būtisku ieguldījumu nozares zinātnes attīstībā. Profesors Elmārs Rancāns šo notikumu raksturo kā augstu novērtējums visai psihiatru saimei, jo pirmo reizi vēsturē saņemts šāds novērtējums psihiatrijas nozares zinātniskajam darbam. Profesors labprāt atceras svarīgo notikumu un jau ir “līdz matu galiem” iekšā jaunā gada intensīvajā darba ritmā.

“Konkursam uz Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa vakanci tiku izvirzīts ar Rīgas Stradiņa universitātes, kuras mācībspēks esmu, Senāta balsojumu, kad augstskolas ietvaros tika izvērtēti spēcīgākie un piemērotākie kandidāti”, viņš atceras. “Man šis novērtējums ir simbolisks – tieši pirms 20 gadiem es Zviedrijā, Umeo Universitātē aizstāvēju savu zinātnisko grādu. Bet šāds novērtējums nav sasniegts maniem spēkiem vien, tas bijis mērķtiecīgs komandas darbs no brīža, kad kļuvu par RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītāju 2007. gadā. Divdesmit gados esmu sarakstījis 44 augstas raudzes, vairāk nekā 530 reizes citētus zinātniskos rakstus.”

Jūs teicāt, ka līdz ar šī statusa piešķiršanu novērtēts ir visas Latvijas psihiatru saimes darbs…

Jā, bet tas nācis mērķtiecīgā darbā. RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedrā sākām pakāpeniski veidot spēcīgu zinātnieku komandu, piesaistot jaunos kolēģus, studentus, rezidentus un rūpējoties arī, lai no viņiem izaugtu doktoranti. Šajos 14 gados 6 psihiatrijas speciālisti ir aizstāvējušies un ieguvuši doktora grādu, bet vēl 7 šobrīd izstrādā savus doktora darbus. Katedra pa šiem gadiem kvalitatīvi ļoti izaugusi. Mūsu kodols – RSU docētāji: profesors Māris Taube, docentes Ļubova Renemane un Jeļena Vrubļevska ir LZA padomes eksperti un regulāri publicē zinātniskos rakstus. Katedra realizē starptautiskus zinātniskus projektus, piedalāmies Valsts pētījumu programmās. Šobrīd turpinās valsts finansētas programmas pētījums par psihisko veselību Covid-19 pandēmijas laikā, bet no 2019. gada sadarbībā ar RPNC realizējam Eiropas savienības DIScoVeR pētījumu saistībā ar inovatīvu depresijas ārstniecības metodes izstrādi. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs ir tā klīniskā bāze, kapitāls, kas palīdz izaugt studentiem, rezidentiem, doktorantiem, attīstīties jaunajiem psihiatrijas zinātniekiem un pētniekiem. Starp Psihiatrijas un narkoloģijas katedru un ārstniecības iestādi veidojas aizvien ciešāka sadarbība. Lai gūtu nozīmīgus zinātniskos sasniegumus, ir vajadzīgi gadi, gadu dekādes. Šajā laikā un šajā ziņā mūsu Psihiatrijas un narkoloģijas katedra ir kārtīgi ieskrējusies un turpinās būt aizvien aktīvāka.”

Tāds iespaids, ka esat darbos iekšā tā, ka tas stāv tālu pāri visam citam.

Ļoti labi, ka tāds iespaids radies. (smejas). Ļoti labs mans publiskais tēls. Paldies! Redziet, ja grib dzīvot pilnvērtīgi, tad ātri un raiti ir jāstrādā. Kāds man teica – ka es neejot, bet skrienot. Bet tas ir, lai visu to nomenedžētu. Manā profesionālajā darbā man ir gaisā jātur kādas 7-8 “bumbas”: esmu RSU profesors, tātad man visu laiku ir jārūpējas par zinātni – lekcijas studijas, plus vadīšana, studenti, rezidenti zinātniskajā darbā; tad es esmu katedras vadītājs – administrators – jārūpējas, lai ir komanda; esmu rezidentūras programmas vadītājs un par zinātni un pētniecību atbildīgs Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā; esmu arī vadošais pētnieks starptautiskiem zāļu pētījumiem; man ir arī starptautiski zinātniskie projekti, kuri ir jāvada; vēl arī es lasu tālākizglītības lekcijas mūsu kolēģiem gan Latvijā, gan ārzemēs un man ir arī sava maza privātprakse. Ir jābūt labi organizētam, lai to visu varētu paveikt un paspēt..

Bet vai pašam, personīgi arī kas paliek? Vai tam laika atliek – kādiem vaļaspriekiem, koncertiem, grāmatām?

Paliek, protams. No darba brīvajā laikā es diezgan aktīvi sportoju, vasarā spēlēju golfu, ziemā slēpoju, ir arī teniss. Ir daudz kas brīvā dabā, ar ko darboties, ir kultūras pasākumi, ko apmeklēt, pavadīt laiku ar tuviem cilvēkiem, ar bērniem – manam puikam Robertam ir 16, meitai Dārtai ir 13 gadi. Ir jāmāk prieku gūt vienkāršās lietās.

Kā jūs pats sevi vērtējat, vai esat komunikabls, sabiedrisks, vai tomēr vairāk tā vērsts uz iekšu, uz tuvāko, vistuvāko apkārtni?

Es esmu pašpietiekams.

Vai jums patīk jokot, vai saprotat jokus?

Es diezgan jokoju. Vārdam pakaļ kabatā nelienu. Es mēdzu “pavilkt uz zoba” citus un man patīk, ka arī par mani pajoko.

Vai studenti jūs ciena, novērtē, apmeklē jūsu lekcijas 100%?

Nu, 100% nekas nav. Tagad ir cita sistēma, šī attālinātā mācīšanās ir krietni savādāka, bet es zinu, ka esmu labs lektors. Es nedarītu to darbu, ja man tas nepatiktu. Visa tā zinātne, kuru esam uzbūvējuši, sākas no mūsu ļoti aktīvā zinātnes pulciņa, uz kuru studenti nāk jau studiju laikā un 8-10 reizes akadēmiskajā gadā īpašās nodarbībās tiekas šeit Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā RSU katedras telpās. Šajās nodarbībās viņi padziļināti interesējas par psihiatrijas nozari. Zinātnes pulciņš ir jauno kadru kalve – tur piesaistām studentus. Un tad mūsu pulciņa biedri stājas psihiatrijas rezidentūrā, pēc kuras mēs viņus cenšamies aktīvi iesaistīt, pirmkārt, psihiatrijas dienesta darbā. No mūsu darba ir atkarīga psihiatrijas nākotne. Mums ir dota tā iespēja 4. studiju gadā, kad ir psihiatrijas cikls. Mums ir jābūt tik interesantiem, tik atraktīvi ir jāpasniedz psihiatrija, lai viņi ieinteresētos par to. Lai RSU psihiatrijas rezidentūras programma, savukārt, būtu tik vilinoša, tik saistoša gan RSU, gan Latvijas Universitātes studentiem, ka no turienes ienāktu nozarē jaunie psihiatri.

Vai jūs psihiatrijā “ievilka” mamma, daktere Regīna Rancāne? Jūs taču te, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā, jau no mazotnes grozījāties…

Tas pastāsts ir savādāks, bet man dzīvē bijis daudz dažādu, itin kā nejauši, tomēr loģiski un savstarpēji saistītu notikumi, kāpēc tas ir noticis tieši tā. Es uzaugu šeit 2. nodaļā, kurā mamma toreiz bija vadītāja. Nezin kāpēc man bērnībā prātā nebija kas cits – kosmonauts, saldējumam pārdevējs, ugunsdzēsējs, kā vien tas, ka būšu mediķis. Man teica, pabeigsi 1. vidusskola, būs laba zināšanu bāze, ar to varēsi jebkur iet, bet mani neinteresēja, ne bizness, nedz ekonomika, ne arī humanitārie priekšmeti, tie nebija īsti manējie. Prātā bija tikai medicīna. Vecāki mani atbalstīja. Bet es esmu no tiem, kuri studiju laikā medicīnas iestādē par sanitāru, nedz māsu nenostrādāja nevienu dienu, ka man tur būtu algots darbs. Vecāki man deva brīvību. Uz psihiatriju mani nevirzīja mērķtiecīgi, lai arī iespējas visas bija. Līdz pat pēdējam brīdim man bija divas izvēles – mani interesēja kardioloģija un psihiatrija paralēli. Bet nevar teikt, ka es katrā no tām būt baigi tā “zemi grauzis”. Kā es tomēr nonācu psihiatrijā? Tur atkal ir pastāsts. Caur to, ka man bija starptautiska pieredze, man izdevās izcīnīt stipendiju 1993. gada ziemā, tas ir 6. kursa pašās beigās – varēju trīs mēnešus stažēties Zviedrijā, Stokholmā Karolinska institūtā, kas ir viena no Zviedrijas vadošajām augstskolām un viena no pasaules līmeņa kardioloģijas klīnikām. Kas var būt vēl labāks kardioloģiskās pieredzes ziņā?… Bet tur bija arī psihiatrijas klīnika – pieklauvēju un pieteicos, ka es, Latvijas students, labprāt iepazītos ar to, ko šeit darāt. Tur bija ļoti atsaucīgi profesori, pastāstīja par pētniecības lietām. Tajā laikā viņiem jau bija ļoti attīstīta psihiatrija, bija sākuši pētīt, kādā veidā iedarbojas mūsu psihiatriskie medikamenti, varēja to beidzot redzēt dzīvā cilvēkā, uz kurām smadzeņu zonām tie iedarbojas. Tas bija kaut kas tāds  – wow! Beidzot redzēt to, ko mēs aprakstām un stāstām. Mūsu tablete, lūk, darbojas šādi. Tas bija tik ļoti fascinējoši, ka svaru kausi nosvērās uz psihiatrijas pusi.

Kādas īpašības jūs cilvēkos visvairāk kaitina?

Tas, ja nepilda apsolīto, nepilda vienošanos laikā un labā kvalitātē, ka nākas bikstīt un pamudināt..

Vai ir grūti veidot attiecības ar cilvēkiem, esot psihiatram, jo tad jau cilvēkiem cauri redzi. Noprecēt sievu, audzināt bērnus?

Tie ir sabiedrības aizspriedumi, pret kuriem es cīnos jau 28 gadus. Sakiet, vai zobārsts pēc darba skatās otram zobos?… Jā, ir profesionāli attīstītas prasmes – novērot, dzirdēt, uzklausīt. Jā, tas dzīvē palīdz, bet tad saku: ja gribat, lai es jūs novērtēju, lūdzu, pierakstieties uz vizīti privātpraksē, un tad es koncentrēšos, uzklausīšu 45 – 60 minūtes un novērtēšu. Brīvajā laikā es to nedaru. Ja runājam arī par tādu kā misiju, esot psihiatrijas laukā, gadiem cenšos parādīt studentiem un sabiedrībai, ka psihiatri ir normāli, ar dzīvi apmierināti, forši cilvēki. Man gribas, lai sabiedrībā nevis kautrētos, bet ar lepnumu teiktu – es esmu psihiatrs.

Kāds jūsuprāt būs nākamais gads?

Tas atkarīgs no cilvēka paša. Paša attieksmes. Nevaram dzīvot ne pagātnē, ne nākotnē. Mēs varam dzīvot šodien, īsā, pārskatāmā periodā. Sēdēt un zīlēt?… Nē. Jo cilvēks veselīgāk attiecas pret lietām, jo viņam vieglāk pieņemt esošo situāciju. Pasauli mainīt mēs nevaram, bet mēs varam mainīt savu attieksmi pret to. Savukārt pārdzīvot par lietām, kuras mēs nevaram ietekmēt, tā ir lieka enerģijas iztērēšana. Ja cilvēks saglabā optimistisku skatu un ticību sev, tad jau visam tiks cauri.