Par rūpēm, cilvēcību un atbildību, par profesionālo veikumu, 13 gadus esot Latvijas Psihiatru asociācijas vadītāja amatā, un par darbu, vadot Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatoro centru “Pārdaugava”, psihiatrs Elmārs Tērauds saņēmis akciju sabiedrības “Grindeks” augstāko profesionālo apbalvojumu – pirmā latviešu izcelsmes dabas zinātnieka, farmaceita un ārsta, profesora Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu. Balva tika pasniegta Latvijas Ārstu biedrības organizētās “Gada balva medicīnā 2021” ceremonijas ietvaros.

Sarunā ar Elmāru Tēraudu – par psihiatriju, amatiem, hobijiem un cerībām.

Elmārs Tērauds: No bērnības man nav bijusi tāda doma, ka es kļūšu par psihiatru. Bet man mājās bija visas jaunākās latviešu valodā uzrakstītās psihiatrijas grāmatas, kuras nesa profesors Imants Eglītis, kurš bija manai mammai draugs. Man mamma teica: psihiatri tie nu gan ir vienreiz gudri cilvēki. Tas apziņā nosēdās. Savu mediķa karjeru es sāku pēc 8. klases, strādājot par sanitāru Ādažu slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Kā puikam man likās – ķirurģija absolūti piemērota man. Bet Medicīnas institūta 3. kursa beigās bija vajadzīga māsu prakse, mājās spriedām, kur lai vispār tiek iekšā, jo toreiz tam vajadzēja blatu – profesors Eglītis piezvanīja dakterei Lūcijai Arājai… Atceros, aizgāju pie toreizējās Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas direktores Zuzannas Sočņevas pats, un viņa man akceptēja to praksi pēc Arājas ieteikuma. Paliku strādāt 9. nodaļā pie dakteres Arājas par medicīnas māsu. Pēc 6. kursa – sākumā kā stažieris, vēlāk kā pamatdarbinieks Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā turpināju darbu jau kā ārsts. Strādāju pie dakterēm Lutumas, Rancānes un Barsovas. Šīs kolēģes man dzīvē ir ļoti daudz ko iemācījušas. Vēlāk bija jāiet strādāt par ambulatoro psihiatru. Nu tā es nokļuvu psihiatrijā.

Bet, kur  ķirurģija palika pa to starpu?

Pārliecība man ir palikusi, bet profesija man ir cita (smejas).

Cik gadu aizvadīts psihiatrijā?

Tuvu 30 gadiem… Šausmīgi daudz.

Vai tas “šausmīgi daudz” “nenosit” kaut ko  pašā?

Teikšu – nē. Man ir izdevies cauri šiem gadiem saglabāt savus hobijus – tā ir dejošana tautas deju kolektīvā “Dancis” vidējā sastāvā un parasti kā ansamblis esam pirmajā trijniekā; tā ir slēpošana, sadzīves lietas – kaut ko pa māju darboties, un mani atbalsta ģimene visādos veidos.

Ikdienišķie sīkumi, kas iepriecina?

Jauns kompaktdisks ar labu mūziku man ir svarīgs. Man patīk dārzs, nopļauts zāliens. Tomātiņi mani iepriecina siltumnīcā, gurķi, ja izaug, sēņošana, ja izdodas sēnes atrast, mani bērni mani iepriecina. Man ir meita, kura tikko pabeidza Stradiņa universitāti, dēls, kurš ir pirmā kursā Stradiņa universitātē, un dēls, kurš mācās ģimnāzijā, kuram tūliņ būs 15. Visiem bērniem ir gaišas galvas, un viņi ir veseli, un tas mani patiešām iepriecina. Arī vecāki iepriecina, ka viņi spēj patstāvīgi funkcionēt. Mani draugi mani iepriecina, ar kuriem varu satikties, parunāt, aizdoties kādā pārgājienā. Arī slaloms mani iepriecina un mani kolēģi, ja viņi jūtas labi un strādā ar atdevi.

Tu esi Veselības ministrijas galvenais speciālists psihiatrijā. Kā jūties šajā amatā?

Es jūtos dažādi. Esmu šajā amatā iecelts otro reizi. Nesen bija diskusijas par pienākumiem, par amata Nolikumu. Domāju, ka šis amats ir tāds, kurā varētu darīt vairāk, bet īsti šī struktūra nav iestrādājusies, psihiatrijai mūsdienās ļoti trūkst metodiska darba vadības. Galvenais speciālists  varētu būt viens no tiem, kas to veido – izvirza prioritātes un strādā pie attīstības plāna. To šobrīd arī darām kopā ar Veselības ministrijas speciālistiem, bet tam būtu jābūt lielākā intensitātē. Šis amats joprojām ir sabiedrisks, tas nav apmaksāts amats.

Veselības ministrijas galvenajam speciālistam vajadzētu būt psihiatrijas karognesējam.

Droši vien. Bet diemžēl šobrīd šis karognesējs parādās tur, kur ministrijai vajag “nest karogu”. Kad šī aktualitāte mazinās, mazinās arī darbošanās. Galvenais speciālists ikdienas praksē vairāk tomēr palīdz virziena noteikšanai kādā specialitātē, ir daudz arī tehnisku lietu sadarbībā arī ar Nacionālo veselības dienestu. Bet bieži vien šim amatam pietrūkst juridiska spēka. Piemēram, es esmu rakstījis vēstules laboratorijām, lai precizētu  laboratoriskos izmeklējumus, bet laboratorijas uzskata, ka var neatbildēt uz maniem pieprasījumiem. Vai arī vēstules Nacionālajam veselības dienestam par pacientu reģistru – nav nekādu atbilžu. Nav nepieciešamās kapacitātes, resursu un juridiskā regulējuma, kurā šim speciālistam darboties – es visu nevaru izdarīt viens pats. Šobrīd mums ir darbs pie psihiatrijas jomas vidēja termiņa 2023. – 2025. gada attīstības plāna un līdz vasarai tas ir jāpabeidz. Iepriekš bija tāds īstermiņa plāns, par kuru sākotnēji smīkņāja, kuru kritizēja, bet tas plāns bija pirmais, kas tika realizēts. Tas atnesa papildus atalgojumu mediķiem, multiprofesionālo komandu un speciālistu iesaisti ārstniecībā, observācijas gultas un veselu virkni labu iesākumu. Tas bija pirmais plāns, kurš nozarei deva būtisku uzlabojumu. Par to prieks.

Kā psihiatrijai kļūt tikpat ētiski pievilcīgai, interesanta, kādas ir citas medicīnas jomas, kā “izrāpties” no aizspriedumiem, no stigmas?

Pēdējos 10 – 15 gados mums patiešām ir izdevies ļoti daudz darīt pie publiskā tēla. Šeit galvenie darītāji ir bijuši Latvijas Psihiatru asociācijas valde, RSU katedra, kas ir jauno speciālistu sagatavotāja, protams, arī lielo slimnīcu administrācija. Savulaik labs virzošs spēks bija arī Lauku psihiatru biedrība. Mēs neesam atteikušies piedalīties radio un televīzijas raidījumos, esam bijuši rakstos ar veselību saistītos žurnālos, ārstu žurnālos, daudz citējamu publikāciju starptautiskos žurnālos nācis no RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras. Katrs no šiem aspektiem dod pa savai artavai. Domāju, ka arī ambulatoro centru attīstība Rīgā dod savu labumu. Psihiatrijas stacionārā gan joprojām ir problēma ar pārblīvētību, arī kolēģu – ārstu un māsu izdegšana. Tāpēc reizēm pietrūkst iejūtības un pacientu uzklausīšanas, un tur tā lielākā ķibele, kāpēc veidojas dažādas konfliktsituācijas. Pārrunāt, izglītoties, rēķināties ar to, ka šie cilvēki ļoti atšķirīgi uztver lietas pasaulē, bet tas nenozīmē, ka neuztver. Tomēr akūtai, stacionārai psihiatrijai vienmēr būs stigma, jo ir šis piespiedu mehānisms, kas atsevišķās situācijās ir jālieto, lai slimu cilvēku ārstētu. No tā cilvēki vienmēr mazliet baidīsies, vai tā ir Norvēģija, Itālija vai Latvija. Tie konflikti veidojas tur, kur kādu grib pret viņa gribu stacionēt. Šeit vēl daudz jādara, lai tas būtu iespējami humāni un saudzīgi, un pacientam saprotami. Te ļoti liela nozīme ir izmaiņām Ārstniecības likumā, 68. pantā, kas nav nemaz tik ļoti sen pieņemtas – ka lēmumu par stacionēšanu pret pacienta gribu pieņem tiesa. Būtu svarīgi, lai mēs, ārsti, neslēptos aiz šiem lēmumiem – reizēm ir nepieciešams uzstāt, ka pacientam ir jāārstējas, jo tikai tad mēs varam viņam palīdzēt atgūt veselību. Ja pacients tiek neapdraudošā stāvoklī, bet slimam esot, izrakstīts no stacionāra, tas viņa veselībai par labu nenāk. Labs darbs, kas ir paveikts pa šiem gadiem, ir arī Latvijas Psihiatru asociācijas vadlīnijas, visas rekomendācijas, pacientu ceļa klīniskie algoritmi, kas ir darba grupās izstrādāti gan psihiatrijā, gan narkoloģijā. Tas ir liels darbs, kurā es arī esmu ņēmis dalību, un kas dod sakārtotību nozarei, tie ir skaidri principi un arī saprotamāk pacientiem, kā mēs strādājam, ko mēs varam, ko mēs drīkstam – tie ir modernie ārstniecības principi. Atliek tikai tiem sekot.

Ko tu gribētu vēl piedzīvot, kādu lielo mērķi redzēt sasniegtu, strādājot savā profesijā?

Tas, ko vajadzētu sasniegt – lai mūsu darbs būtu ne tikai uz papīra strukturēts, bet arī, lai dzīvē mēs ievērotu daudzas lietas, kuras esam iemācījušies ārzemēs un paši iekļāvuši mūsu rekomendācijās. Un lai šīs ārstniecības metodes strukturētā veidā piedāvātu saviem pacientiem. Nevis ko sastutēt, sakombinēt kopā – tā žigli, žigli, bet, lai tas būtu process, ko attīsta loģiskā veidā. Tas ir jautājums par šī procesa koordinēšanu un par resursu pieejamību – rehabilitācijas, medikamentu resursi, mūsdienīgi vajadzīgais, lai elektrokonvulsīvā terapija arī Rīgā pie mums darbotos, kad vajag – pie rezistentām depresijām, rezistentiem šizofrēnijas pacientiem. Bet patreiz neredzu, ka tas realizējas, jo joprojām mēs esam spiesti strādāt uz kvantitāti, kas mums kā ārstniecības iestādei godu nedara. Mēs būsim praksē, reālajā dzīvē nozares flagmanis, ja strādāsim strukturēti uz ārstniecības kvalitāti, uz ārstēšanas procesa sekmēm.

Kur ir tas psihiatrijas gars, tas īpašais, svarīgais?

Psihiatrijā nedrīkst būt steigas. Bet mums ir steiga, mums nepietiek laika kontaktam ar pacientu. Tā ir problēma. Ir arī kādas iespējas, ko mēs nevaram izmantot – piemēram, jaunu depresijas līdzekli, kas ir vēl viena iespēja mūsu smagajiem pacientiem, bet neredzu, kad to varētu sākt apmaksāt, kompensēt. Tas ir slikti. Gatavojot savus komentārus par psihiatrijas vidēja termiņa jauno plānu, nenoturējos un ierakstīju – kas tas ir, ka Latvija visu laiku velkas nopakaļ Lietuvai un Igaunijai? Kāpēc mums pirmajiem nav jauno medikamentu un kompensāciju piekļuves? Kāpēc mums jāskatās, kā dara citi? Kāpēc mēs neejam pa priekšu citiem? Es to nesaprotu. Cenšos šo virzīt, bet ir inertums lēmumu pieņemšanā. Tas man visvairāk traucē. Tādā ziņā man ir ļoti labi strādāt ar kolektīvu, mūsu māsām. Saprotamies no pusvārda – darām, bet, ja neizdosies, darīsim savādāk, lai virzītos uz priekšu. Psihiatrijā ienāk jaunie kolēģi – gudrāki, labāk izglītoti kā es. Ar laiku tehnoloģijas attīstās – tās nav ķirurģiskas tehnoloģijas, tās ir psihiatrijas tehnoloģijas. Mūsu jaunie kolēģi tās pārzin labāk kā es un arī labāk nekā mūsu psihiatrijas grandi. Pieredzi tiešām nevar aizstāt, bet gribētos, lai inovācijas nāk ātrāk un vairāk. Lietas attīstās, un mēs nevaram skatīties uz ārstēšanu tāpat, kā pirms 20 gadiem. Mums nav nepieciešamas nanotehnoloģijas ar mikrokristāliem, bet psihiatrijā tās galvenokārt ir psihoterapijas komponentes, rehabilitācijas tehnikas. Tās mums ir pastāvīgi jāmācās un jāizmanto vairāk.

Ar kolēģiem RPNC Ziemassvētkos 2019