Pirmā vieta, kurā pacients nonāk, ierodoties mūsu ārstniecības iestādē, ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības un pacientu uzņemšanas nodaļa. Nodaļai ir jauna vadītāja, psihiatre Anastasija Zikusa un līdz ar viņu – arī pārmaiņas nodaļas darba organizācijā. Aizvadīti divi mēneši jaunajā amatā un šis laiks ir bijis ļoti intensīvs, tas arī atklājis, kas Uzņemšanas nodaļas darbā pietrūkst.
“Man radās sajūta, ka par maz komunikācijas, par maz runāts par attieksmi pret pacientu”’, Anastasija Zikusa saka. “Mēs esam pirmā vieta, kur pacients nonāk mūsu ārstniecības iestādē. Kā šeit izturēsies, būs atkarīgs tālākais – vai pacients atvērsies, uzticēsies, vai vēl vairāk noslēgsies, baidīsies. Es cenšos ar darbiniekiem pārrunāt situācijas – ko var, ko nevar, norādīt uz kļūdām, kuras pieļauj – ka ne tikai anamnēze jāievāc, sūdzības jānoskaidro, bet jāinformē arī par tālāko taktiku, kas viņu šeit sagaida. Ir svarīgi pacientu sagaidīt laipni, mierīgos apstākļos, kas vieš drošību. Laipnību uztver pat agresīvs pacients. Šāds pacients jau ir opozīcijā, ierodoties, – ja sagaida viņu ar konfrontāciju, vieglāk strādāt nekļūs, viņš nebūs līdzestīgs, neuzticēsies terapijai. Mums palīdz arī rezidenti – uz viņiem var paļauties. Viņi ir entuziasma pilni, korekti komunikācijā ar pacientiem. Uzņemšanas nodaļas darbā ļoti aktīvi iesaistās virsārste Beāte Šternberga, piedaloties ārstu konsīlijos, lai labāk izvērtētu pacienta stāvokli un nepieciešamo ārstēšanu. Tas, ka mums stacionāra Uzņemšanas nodaļā atved pacientus ar akūtiem stāvokļiem, ir atbilstoši, bet mums ved arī pacientus, kurus var ārstēt ambulatori, un pilnīgi neatbilstoši – ved arī pacientus ar sociālām indikācijām. Tā nevajadzētu būt.”
Kā jūsuprāt vajadzētu būt?
“Pacienta aprūpei vajadzētu pamatā noritēt ārpus stacionāra sienām, izvēršot plašu ambulatoro aprūpi, un aktīvi iesaistoties sociālajiem dienestiem. Zviedrijā, kur mana māsa tagad strādā psihiatriskajā slimnīcā, ārpusstacionārā palīdzība ir ļoti attīstīta, no valsts atbalstīta, cilvēkus sabiedrībā iekļaujoša. Tur ļoti seko līdzi, kā cilvēks jūtas, vai apmeklē terapijas, lieto zāles, sniedz laicīgi viņam nepieciešamo atbalstu – katram ir kontaktpersona, kas “pieskata”. Slimnīca tur ir pēdējā ārstniecības instance, kad pilnīgi neko citu vairs nevar palīdzēt. Slimnīcā, kurā strādā māsa, ir četras akūto psihožu nodaļas, katrā pa 16 pacientiem, un tur ārstējas gandrīz vienīgi tie, kuriem ar tiesas lēmumu nolemta ārstniecība pret paša gribu. Mūsu stacionārā Tvaika ielā – 390 gultasvietas, mums biežākais iemesls, kāpēc pacients šeit nonāk – ka nelieto zāles. Protams, mēs nesēžam saliktām rokām, esam nedaudz organizējuši pacientu plūsmu, attīstām ambulatoro palīdzību mūsu ambulatorajos centros, bet patiesībā izmaiņas nepieciešamas globāli valstī, pārveidojot psihiskās veselības aprūpes sistēmu. Tā šobrīd mums ir kā asfalts ar caurumiem, kurus visu laiku aizlāpām, kaut vajadzētu nomainīt visu ceļa segumu.”
Kā organizējaties Covid-19 situācijā?
“Mēs noskaidrojam, vai pacientam ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, pārbaudām vakcinācijas/pārslimošanas faktu E-veselībā, vai derīgs Covid-19 negatīvs tests. Ja nav, ņemam analīzes, un kamēr sagaida rezultātu, norīkojam vai nu uz mūsu tranzītnodaļu, vai paturam observācijas nodaļā.”
Interesanti, kā izlēmāt par psihiatriju un darbu mūsu ārstniecības iestādē?
“Mana māsa šeit dažus gadus strādāja, daudz stāstīja un ieinteresēja mani. Studiju gados gribēju kļūt par oftalmoloģi – acu ārsti. Bet tā bieži notiek, ka psihiatri sākotnēji grib kļūt kas cits. Aizgāju masas pēdās. Kopā ar rezidentūras laiku, nu jau strādāju šeit 7 gadus. Man patīk šī mierīgā vide, ir interesanti, daudzveidīgi gadījumi ārstniecībā, ļoti individuāli, jo katrs pacients ir atšķirīgs, viņu stāsti – apbrīnojami, bet esam studējuši un arī pieredzi krājuši, strādājot rezidentūras laikā, tāpēc robeža starp realitāti un slimību tajā, ko pacients stāsta, atšķiram. Psihiatriem nepiemīt maģiskā domāšana – neticam enerģijām, pārdabiskām spējām. Svarīgi gan ir atcerēties, ko medicīna māca – lai neizdegtu, nelaist caur sevi pacienta rūpes.”
