Pēc 35 gadiem sākotnējo izskatu atguvuši abi RPNC teritorijā esošie pieminekļi – tēlnieku Intas un Ulda Bergu ģeometriski stilizētas formas granīta skulptūra “Sašķeltā dvēsele” (jeb “Divi”), kurai līdzīgu nekur citur neatrast, un tēlnieka Igora Vasiļjeva bronzas stājskulptūra “Hipokrāts”- vienīgais “medicīnas tēvam” veltītais piemineklis. Simboliskos pieminekļus pagājušā gadsimta 80. gadu beigās māksliniekiem pasūtījusi ārstniecības iestādes ilggadīgā direktore Zuzanna Sočņeva.
Pārsteidzošas bija pieminekļa “Sašķeltā dvēsele” pārvērtības, kad tas nožuva pēc nomazgāšanas ar spēcīgu karsta ūdens strūklu. No šķietami parastā Latvijas pelēkā granīta kaltais piemineklis bija kļuvis pavisam gaiši pelēks, kādu Latvijā neatrast. Vēl interesantāks ir šī pieminekļa stāsts. Tēlniece Inta Berga atcerējās, ka pieminekļa sākotnējo ideju par vīrisķā un sievišķā pretmetiem bija izveidojusi nelielā koka mākslas darbā. Šis jaunās makslinieces darbs bija izlikts padomju laikos prestižajā un skatītāju plaši apmeklētajā Tēlniecības kvadrinālē Petera baznīcā. Tur to noskatījusi Rīgas psihiatriskās slimnīcas direktore Zuzanna Sočņeva, sameklējusi mākslinieci un pasūtījusi darbu granītā. Ar akmeņkaļa darbiem toreiz aizrāvies Intas Bergas vīrs, mākslinieks Uldis Bergs.
Par pieminekļa izkalšanu akmenī abi mākslinieki saņēmuši 8800 padomju rubļu. Toreiz tā bija liela nauda – tik maksāja deficītais luksus Žigulis, bet pieminekļa kalšana bija ļoti smags fizisks darbs – kā toreiz pieminekļus kala, nav salīdzināms ar šodienas iespējām. Kala ar rokām – ar kaltu, izmatoja perforatoru, pneimatisko, tā saucamo “Stahanova āmuru”, kam bija ļoti spēcīgs atsities un drebināja locītavas, bija arī daudz jāurbj, lai “noplēstu” lieko. “Toreiz sev ieslēdzu tādu režīmu, ka tikai kalu – bez tusiņiem, draugiem, ciemiņiem”, atceras Uldis Bergs. “Svīdu putekļos no mazas gaismiņas līdz tumsai, strādāju pat pie sveču gaismas, no vasaras līdz rudenim. Tas bija nenormāls ritms. Domāju, ka mani uz psihiatrisko slimnīcu aizvedīs pirms pieminekļa. Tik lielu darbu nekad vairs neesmu kalis, bet toreiz tas man bija izaicinājums. Bija 1986. gads. Atceros, kā braucām pēc tā gaišpelēkā akmens uz Ukainu, uz Zaparožji. Padomju stagnācijas laikā nebija viegli šo ideju “izsist cauri”. Kopā ar draugu no kombināta “Māksla” ar privāto Žiguli un “kukuli”- Rīgas balzāmu, šņabi un citiem labumiem bagažniekā, devāmies tālajā ceļā uz Kijevu, uz Kalnrūpniecības ministriju. Tur tikāmies ar augstu amatpersonu. Tikai tad, kad aprakstīju ideju, ka uz granītakmens šķautnēm kalšu Ļeņina dzīves ainiņas, tas nostrādāja. Kad nākamajā dienā bijām aizbraukuši līdz raktuvēm – vajadzīgais akmens bluķis no klints bija jau noplēsts. Tālāk jau 16 tonnas smago bluķi centralizētas piegādes veidā uz Rīgu atgādāja uz vilciena platformas.”
Inta Berga: “Toreiz abi ar Uldi nospriedām, ka Sočņeva ir gan šerpa, bet arī gudra un tālredzīga, ka viņa manā mākslas darbā bija saskatījusi simbolisko ideju par personības dalīšanos. Paziņa stāstīja, ka tajos laikos pacienti pat gājuši pielikt roku pie pieminekļa kā labvēlīgu zīmi, lai izveseļotos. Šis stāstījums par mākslas katarsi, kas dod rezultātu, man īpaši palicis atmiņā. Tas ir izcils apliecinājums mākslas spēkam.”
