Planētu Zeme apdzīvo vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku, kuri mīl vai grib mīlēt. Šodien ir 14. februāris – Svētā Valentīna diena, jeb visu mīlētāju diena. Šoreiz nerunāsim par to, kas bija Sv.Valentīns un kāds ir viņa ieguldījums laulības saišu stiprināšanā. Parunāsim par to, kas ir mīlestība no psihiatrijas skatu punkta.

Ja psihiatram uzdotu jautājumu – vai mīlestība ir psihiskā slimība – tad, iespējams, atbilde jūs pārsteigtu. Jo, jā, no psihiatrijas viedokļa mīlestība ir obsesīvi kompulsīvs traucējums. Zinātne arvien vairāk un vairāk pēta tos ķīmiskos savienojumus, kas rodas mūsu smadzenēs dēļ romantiskas mīlestības. Jaunākie smadzeņu skenēšanas pētījumi liecina, ka iemīlēšanās izraisa izmaiņas smadzenēs, kas ir pārsteidzoši līdzīgas nopietnām veselības problēmām, piemēram, narkotiku atkarībai un obsesīvi-kompulsīviem traucējumiem.

Kad mēs iemīlamies, smadzenēs izstrādājas ķīmiskās vielas un pārņem smadzeņu apgabalus, kas saistīti ar labsajūtu (starp citu, tie paši, kas, piemēram, kokaīna vai alkohola lietošanas laikā) radot dažādas fiziskas un emocionālas reakcijas — sirdslēkmes, nosvīdušas plaukstas, pietvīkušus vaigus, kaisles un nemiera sajūtu. Stresa hormona kortizola līmenis paaugstinās romantiskas mīlestības sākuma fāzē. Palielinoties kortizola līmenim, samazinās neirotransmitera serotonīna līmenis. Zems serotonīna līmenis izraisa to, ko amerikāņu psihiatrs Švarcs aprakstīja kā “uzmācīgas, traku pilnās domas, cerības, agrīnas mīlestības šausmas” — obsesīvi-kompulsīvu uzvedību, kas saistīta ar aizrautību. Smadzeņu iemīlēšanās zona izstrādā ķīmisku vielu dopamīnu. Tā liek cilvēkiem kaut ko ļoti vēlēties un gaidīt balvu. Piemēram, azartspēlmaņu smadzenēs dopamīns tiek izmests laimestu brīžos. Iemīlēšanas gadījumā dopamīna strauja izstrādāšanās ļauj izjust kaisli, iekāri, reibumu, dīvainu pacilājošu emociju gammu, kas var iziet pat ārpus saprāta kon­troles.

Papildus pozitīvajām jūtām, ko rada romantika, mīlestība deaktivizē arī nervu ceļu, kas ir atbildīgs par negatīvām emocijām, piemēram, bailēm un sociālo spriedumu. Šīs pozitīvās un negatīvās sajūtas ietver divus neiroloģiskus ceļus. Viens, kas saistīts ar pozitīvām emocijām, savieno prefrontālo garozu ar kodolu, bet otrs, kas ir saistīts ar negatīvām emocijām, savieno kodolu ar amigdalu. Kad esam romantiski iemīlējušies, izslēdzas tā nervu sistēmas daļa, kas ir atbildīga par citu cilvēku kritisku novērtēšanu, un tas ir zinātniskais pamats senajai gudrībai “mīlestība ir akla”.

Labā ziņa ir tāda, ka, ja mīlestība ilgst, šie emociju “amerikāņu kalniņi” dusmas nomierinās viena vai divu gadu laikā. Aizraušanās joprojām pastāv, bet tās radītais stress ir pagājis. Kortizola un serotonīna līmenis normalizējas. Mīlestība, kas sākās kā stresa izraisītājs (vismaz mūsu smadzenēm un ķermenim), kļūst par buferi pret stresu. Smadzeņu zonas, kas saistītas ar atalgojumu un baudu, joprojām tiek aktivizētas, turpinoties mīlestības attiecībām, bet pastāvīga tieksme un vēlme, kas raksturīga romantiskai mīlestībai, bieži vien mazinās.

RPNC Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, psihiatre Liene Sīle piebilst: “ Visvairāk tomēr es visā šajā gribētu uzsvērt, ka mīlestības pilnas attiecības  noteikti ir nozīmīgs atbalsts visiem, kas piedzīvo psihoemocionālas grūtības. Mīlestība un pozitīvs atbalsts vairo laimes sajūtu un mazina stresu, trauksmi un nomāktību. Būt mīlētam uzlabo pašvērtību un dod sajūtu, ka esi vajadzīgs, savukārt, pašam mīlēt un par kādu rūpēties ir psihisko veselību stiprinoši un veido optimisku skatu nākotnē. ”